2017. gada Pasaules čempionāts Latvijas hokeja izlasei sācies veiksmīgāk kā nekad, čempionātu sākot ar divām uzvarām pamatlaikā , uz doto brīdi turnīra tabulā ar sešiem punktiem ieņemot pirmo vietu savā apakšgrupā. (Raksta tapšanas laikā Krievijas izlase ar uzvaru pret Vāciju no šīs pozīcijas mūs ir izstūmusi. Bet es gribu teikt- pagaidām :))
Šogad Pasaules čempionāta sagatavošanās ciklam nesanāca tik aktīvi sekot līdz, lai jau tad sāktu savus ierakstus blogā. Bet no tā, kas tika redzēts, kas tika lasīts un skatīts dažādos ziņu portālos, bija pamats domāt, ka šogad būs savādāk.
Pirmkārt, pārmaiņas piedzīvojusi Latvijas Hokeja federācija, kur ilggadējo prezidentu Kirovu Lipmanu ir nomainījis Aigars Kalvītis.Vēl gan ir pāragri vērtēt Kalvīša darbu šajā amatā, bet tas, ka federācijai pārmaiņas bija nepieciešamas, bija ļoti izteikti redzams.
Otrkārt, mums ir jauna treneru komanda ar Bobu Hārtliju priekšgalā. Tik cik esmu redzējusi un lasījusi viņa intervijas, tad varu teikt, ka man ļoti patīk viņa domāšanas stils. Patīk kā tas ir noskaņojis spēlētājus.
Un treškārt, bet ne mazāk svarīgi- jauna, kaujinieciski noskaņota komanda. Un kaut kā pat neuztrauc tas, ka neredzam izlases kreklos brāļus Rēdlihus, Karsumu, vārtos Masaļski vai Dārziņu, kurš gan sastāvā bija iekļauts, bet pēdējā pārbaudes spēlē gūtās traumas dēļ, ir spiests čempionātu vērot no malas. Mums ir līderi, kas jau ir iepriekš sevi parādījuši citos čempionātos, un mums ir debitanti, kuri alkst sevi pierādīt. Un atskatoties uz pirmajām divām spēlēm čempionātā, viņiem tas ļoti labi sanāk.
Bet par spēlēm pret Dāniju un Slovākiju. Garos pārskatos neizplūdīšu- tikai pāris lietas, kam gribas pievērst uzmanību.
Elvis Merzļikins- pagājušajā gadā debitējis izlases rindās Pasaules čempionātā spēlē pret Zviedriju, kur zaudējām papildlaikā, šogad Elvis ir pirmais numurs. Sausā spēle pret dāņiem un fantastika pret slovākiem. Spēlē pret Dāniju gribas izcelt viņa pašaizliedzību epizodē, kur tiek pazaudēta aizsargķivere, bet Elvi tas neuztrauc- būtu jāsargā bez ķiveres, sargātu!. Mača labākais spēlētājs pamatoti.
Spēle nevienādos sastāvos- BEIDZOT mēs izmantojam savus vairākumus. Protams, vienmēr var gribēt vēl vairāk, vēl labāk, bet salīdzinot kā ir bijis iepriekš, tad šogad ir ļoti labi. Statisku gan meklējiet paši :)
Nepiekāpība- Ginta Meijas gūtie vārti pret Dāniju. Cīņa līdz galam un ripa ir vārtos.Un šī nepiekāpība jūtama arī spēlē pret Slovākiju- visu daram līdz galam.
Mums šogad izlasē nav brāļu Rēdlihu, bet ir brāļi Bukarti- Rihards un Roberts. Roberts jau pieredzējušais spelētājs, kurš ir viens no līderiem, un Rihards- debitants, kurš laukumā ir pamanāms un izcēlies ar rezultatīvām piespēlēm.
Nākamā spēle ar Itāliju- te galvenais neiekrist eiforijā un nepacelt degunus debesīs. Arī šī komanda ir jāņem, bet itāļi bez cīņas nepadosies un noteikti nedrīkstam domāt, ka tagad mēs viņus saliksim vienos vārtos. Ir arī mums savi klupšanas akmeņi (neviens nav perfekts). Bet būsim pozitīvi un domāsim par uzvaru.
Tas pagaidām arī viss.
SARAUJ! Un tiekamies pēc spēles ar Itāliju ;)
Foto: Leta
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru