Kā caur adatas aci, bet tomēr Latvijas izlase spēja saglabāt vietu elites grupā, pēdējā un svarīgākajā izdzīvošanas grupas spēlē apspēlējot Austrijas izlasi (4:1) Nākamgad pasaules čempionāta rīkotājiem (Zviedrija/Somija) jāgatavojas uzņemt vislabākos un skaļākos hokeja fanus pasaulē.
Pirms čempionāta sākuma es rakstīju, ka man ir kāda nojauta par šī gada izlasi. Tā bija laba un teica man, ka no šiem puišiem šogad var sagaidīt kādus brīnumus. Brīnumus sagaidījām, bet ne tādus kā gribētos. Skatoties pirmās divas spēles ar čehiem un somiem, tiešām likās, ka šogad varam aizķert vēl kādu, taču pienāca liktenīgā spēle pret dāņiem. Labi, arī tad vēl īsti nekāda panika nebija iestājusies, jo bija pārliecība, ka mēs jau nu parādīsim, ka mūsu vieta ir elites grupā. Īstenībā to jau vairs nevarēja nosaukt par pārliecību, drīzāk tā bija pašpārliecinātība. Un kā mēdz sacīt- kas par daudz, tas par skādi. Taču pēc spēles ar slovēņiem gan pārliecība, gan pašpārliecinātība noplaka un bija lielais "aplauziens". Par laimi, čempionāta izskaņā zvaigznes un hokeja dievi bija mums labvēlīgi un viss beidzās labi. Bet ja veiksme nesmaidītu un austrieši būtu zaudējuši slovēņiem dienā, kad mēs vinnējām baltkrievus, kas zin vai tā vieta augstākajā sabiedrībā būtu saglabāta.
Par spēli ar Austriju jāsaka, ka tā bija diez gan garlaicīga, taču varbūt arī tā ir labāk- ko tur lieki nervus bendēt, tie tāpat tika pabendēti čempionāta gaitā, un galvenais jau tomēr ir rezultāts.
Par spēlētājiem- šogad no sevis labu sniegumu parādīja gan izlases vadošie spēlētāji, gan jaunā maiņa. Prieks par Mārtiņu Cipuli, kas manā izpratnē šogad aizvadīja vienu no labākajiem turnīriem. Tieši tādu- aktīvu un vārtus gūstošu, es viņu atceros, kad viņš tikko sāka spēlēt izlasē. Pirmā maiņa šogad bija labs pamats rezultātu veidošanā. Sāpe vienīgi par Ņiživija nerealizētajiem pēc spēles metieniem.
Miķelis Rēdlihs ka vienmēr aktīvs un neapstādināms. Patika kā izskatījās kopā gan Miķelis, gan Lauris ar Andri Džeriņu, žēl tikai, ka Lauris nevarēja palīdzēt pēdējās spēlēs.
Visa čempionāta laikā visbiežāk laikam nācās dzirdēt Meijas vārdu un pelnīti, prieks bija skatīties uz to enerģiju, aktivitāti un vēlmi gūt vārtus, mazliet gan pietrūka, bet katrā ziņā ir kur augt vēl.
Kaspars Saulietis tāds viens liels pretinieku nervu bendētājs un provokators, tas jau bija zināms no Minskas Dinamo laikiem. Un ja vēl tiek gūti vārti, ideāli.
Kulda, Reķis, Kr. Rēdlihs, J. Rēdlihs, Bukarts, Andersons, Cibuļskis, Ankipāns, Sotnieks, Bērziņš, Ķēniņš, Pečura, Masaļskis un Raitums visi viņi ir pelnījuši aplausus par izturību, nerviem un par to, ka viņi vienkārši ir un spēlē.
Pēc šī čempionāta sākas tas, kam agri vai vēlu tik un tā būtu jānotiek- paaudžu un līderu maiņa. Šogad par nespēlēšanu nākamajā čempionātā paziņoja Ņiživijs. Raudāt gan nevajadzētu, Saša 15 gadus ir spēlējis izlasē un par to viņam liels paldies. Tiesa gan, paies kāds laiks kamēr pieradīsim, ka izlasē vairs viņa nav.
Varam jau teikt, ka šogad nācās iztikt bez daudziem vadošajiem spēlētājiem- cik jau nu viņi mums ir, bet, par spīti rezultātam, arī šie puiši, kas izlasē spēlē pirmo, otro vai trešo gadu, nav zemē metami. Viss nāks ar laiku.
Treneru jautājums, lai vēl paliek kā jautājums. Katrā ziņā pārmest viņiem nevajadzētu, tādu tandēmu kā Znaroks un Vītoliņš vēl vajadzētu pameklēt. Domāju, ka atrast nebūtu tik viegli.
Šo pasaules čempionātu vajadzētu uztvert kā brīdinājumu Latvijas Hokeja federācijai, treneriem un arī spēlētājiem. Godīgi sakot, šāds iznākums nāk par labu, lai nolaistos no saviem iedomātajiem augstumiem un reāli paskatītos uz to situāciju, kas valda Latvijas hokejā. Visu cieņu Lipmana kungam, taču viņa čīkstēšana par to, ka nav naudas, ka valdība neatbalsta hokeju, jau sāk krist uz nerviem. Te prasās jautājums, ko viņš ir darījis, lai būtu šis atbalsts, un ņemot vēra ekonomisko situāciju, varbūt vērts domāt par citām finanšu iespējām. Kā jau teicu, cieņa Lipmanam par PČ 2006. gadā, bet manuprāt viņš jau par ilgu ir aizsēdējies federācijas prezidenta krēslā.
Lielais hokeja trakums Latvijas izlasei un faniem ir beidzies, tagad nervus jāatpūtina līdz Dinamo sezonas sākumam. Tas gan nenozīmē, ka es ar rakstiem par hokeju eju atvaļinājumā. Vēl ne, pirms vasaras atpūtas sezonas gaidiet rakstus par to pašu Dinamo. Šādas tādas pārmaiņas ir notikušas un arī par to prasās pēc raksta.
Lai vai kā, PČ vēl nav beidzies. Turēšu īkšķus par čehiem, kas vienmēr ir bijuši mani favorīti :) Un esmu pārliecināta un ceru, ka viņi saglabās savu čempionu titulu arī šogad. Un kā ar Jums? Kas Jūsuprāt šogad kļūs par čempioniem? :)
Pirms čempionāta sākuma es rakstīju, ka man ir kāda nojauta par šī gada izlasi. Tā bija laba un teica man, ka no šiem puišiem šogad var sagaidīt kādus brīnumus. Brīnumus sagaidījām, bet ne tādus kā gribētos. Skatoties pirmās divas spēles ar čehiem un somiem, tiešām likās, ka šogad varam aizķert vēl kādu, taču pienāca liktenīgā spēle pret dāņiem. Labi, arī tad vēl īsti nekāda panika nebija iestājusies, jo bija pārliecība, ka mēs jau nu parādīsim, ka mūsu vieta ir elites grupā. Īstenībā to jau vairs nevarēja nosaukt par pārliecību, drīzāk tā bija pašpārliecinātība. Un kā mēdz sacīt- kas par daudz, tas par skādi. Taču pēc spēles ar slovēņiem gan pārliecība, gan pašpārliecinātība noplaka un bija lielais "aplauziens". Par laimi, čempionāta izskaņā zvaigznes un hokeja dievi bija mums labvēlīgi un viss beidzās labi. Bet ja veiksme nesmaidītu un austrieši būtu zaudējuši slovēņiem dienā, kad mēs vinnējām baltkrievus, kas zin vai tā vieta augstākajā sabiedrībā būtu saglabāta.
Par spēli ar Austriju jāsaka, ka tā bija diez gan garlaicīga, taču varbūt arī tā ir labāk- ko tur lieki nervus bendēt, tie tāpat tika pabendēti čempionāta gaitā, un galvenais jau tomēr ir rezultāts.
Par spēlētājiem- šogad no sevis labu sniegumu parādīja gan izlases vadošie spēlētāji, gan jaunā maiņa. Prieks par Mārtiņu Cipuli, kas manā izpratnē šogad aizvadīja vienu no labākajiem turnīriem. Tieši tādu- aktīvu un vārtus gūstošu, es viņu atceros, kad viņš tikko sāka spēlēt izlasē. Pirmā maiņa šogad bija labs pamats rezultātu veidošanā. Sāpe vienīgi par Ņiživija nerealizētajiem pēc spēles metieniem.
Miķelis Rēdlihs ka vienmēr aktīvs un neapstādināms. Patika kā izskatījās kopā gan Miķelis, gan Lauris ar Andri Džeriņu, žēl tikai, ka Lauris nevarēja palīdzēt pēdējās spēlēs.
Visa čempionāta laikā visbiežāk laikam nācās dzirdēt Meijas vārdu un pelnīti, prieks bija skatīties uz to enerģiju, aktivitāti un vēlmi gūt vārtus, mazliet gan pietrūka, bet katrā ziņā ir kur augt vēl.
Kaspars Saulietis tāds viens liels pretinieku nervu bendētājs un provokators, tas jau bija zināms no Minskas Dinamo laikiem. Un ja vēl tiek gūti vārti, ideāli.
Kulda, Reķis, Kr. Rēdlihs, J. Rēdlihs, Bukarts, Andersons, Cibuļskis, Ankipāns, Sotnieks, Bērziņš, Ķēniņš, Pečura, Masaļskis un Raitums visi viņi ir pelnījuši aplausus par izturību, nerviem un par to, ka viņi vienkārši ir un spēlē.
Pēc šī čempionāta sākas tas, kam agri vai vēlu tik un tā būtu jānotiek- paaudžu un līderu maiņa. Šogad par nespēlēšanu nākamajā čempionātā paziņoja Ņiživijs. Raudāt gan nevajadzētu, Saša 15 gadus ir spēlējis izlasē un par to viņam liels paldies. Tiesa gan, paies kāds laiks kamēr pieradīsim, ka izlasē vairs viņa nav.
Varam jau teikt, ka šogad nācās iztikt bez daudziem vadošajiem spēlētājiem- cik jau nu viņi mums ir, bet, par spīti rezultātam, arī šie puiši, kas izlasē spēlē pirmo, otro vai trešo gadu, nav zemē metami. Viss nāks ar laiku.
Treneru jautājums, lai vēl paliek kā jautājums. Katrā ziņā pārmest viņiem nevajadzētu, tādu tandēmu kā Znaroks un Vītoliņš vēl vajadzētu pameklēt. Domāju, ka atrast nebūtu tik viegli.
Šo pasaules čempionātu vajadzētu uztvert kā brīdinājumu Latvijas Hokeja federācijai, treneriem un arī spēlētājiem. Godīgi sakot, šāds iznākums nāk par labu, lai nolaistos no saviem iedomātajiem augstumiem un reāli paskatītos uz to situāciju, kas valda Latvijas hokejā. Visu cieņu Lipmana kungam, taču viņa čīkstēšana par to, ka nav naudas, ka valdība neatbalsta hokeju, jau sāk krist uz nerviem. Te prasās jautājums, ko viņš ir darījis, lai būtu šis atbalsts, un ņemot vēra ekonomisko situāciju, varbūt vērts domāt par citām finanšu iespējām. Kā jau teicu, cieņa Lipmanam par PČ 2006. gadā, bet manuprāt viņš jau par ilgu ir aizsēdējies federācijas prezidenta krēslā.
Lielais hokeja trakums Latvijas izlasei un faniem ir beidzies, tagad nervus jāatpūtina līdz Dinamo sezonas sākumam. Tas gan nenozīmē, ka es ar rakstiem par hokeju eju atvaļinājumā. Vēl ne, pirms vasaras atpūtas sezonas gaidiet rakstus par to pašu Dinamo. Šādas tādas pārmaiņas ir notikušas un arī par to prasās pēc raksta.
Lai vai kā, PČ vēl nav beidzies. Turēšu īkšķus par čehiem, kas vienmēr ir bijuši mani favorīti :) Un esmu pārliecināta un ceru, ka viņi saglabās savu čempionu titulu arī šogad. Un kā ar Jums? Kas Jūsuprāt šogad kļūs par čempioniem? :)
Foto Romāns Kokšarovs, sportacentrs.com
